Atradumi

Polaroid stāsts (1937 – 2008 (2012)) un personiski-topogrāfiska atkāpe

0 comments

 

Polaroid_100

 

Pēdējos mēnešus, bateriju uzlādēšanas un jaunu azimutu meklēšanas ietvaros, brīžos kad lasīšanas, interneta vai darba pie projektiem un prezentācijām ir par daudz, esmu pasācis meklēt un ik pārdienu noskatīties kādu garāku lekcijas video. Veltīt stundu vai pusotru sistemātiskākām un padziļinātām stāstam par kādu tēmu vai par kādu jauniznākušu grāmatu. 

Daudzās konferenču īs-runas, kā arī TED populārzinātnisko stāstniecības un uzstāšanās performanču sprinti lielākoties ir (tikai) laba prāta kutināšana, jo 15-20 minūtes var atraktīvi izstāstīt vienu vai pāris idejas, radīt interesi par tām, norādīt uz avotiem un pavedieniem tālākai izpētei, bet ne iedziļināties tēmā. 

Pagājušajās brīvdienās noskatījos stundu garu lekciju Google darbiniekiem par Polaroid vēsturi no 1937. gada līdz šodienai, kurā tikko iznākušas grāmatas "Instant. The Story of Polaroid" un ar to saistītā bloga Polaroidland autors detalizēti iepazīstina ar Polaroid vēsturi.

Stāsts par vienu no spilgtākajiem tehnoloģiju, dizaina un biznesa krustpunktiem divdesmitajā gadsimtā. Daudz interesantu, man iepriekš nezināmu detaļu un saišu ar tā laika kultūru. Gan Polaroid biznesa modelī, gan tieksmē uz izcilību, gan ietekmē uz sava laika kultūru ir vairāk nekā dažas nepārprotamas līdzības ar Apple. Un tā nav sagadīšanās, liek noprast autors. 

Ikvienam, kam ir interese par fotogrāfiju, tehnoloģiju un kultūru pilnīgi noteikti ir vērts pieslēgt savu datoru pie TV un veltīt stundu. Un padalīties ar tiem, kam ir vai varētu būt interese. Vai arī iegādāties grāmatu. 

Bet šī lekcija rosināja nelielu, mazliet personiskāku un tikai attāli saistītu atkāpi – par topogrāfiju, par lietām, kuras nepamanītas ir bijušas mums pavisam līdzās, un par to, cik daudz jaunu iespēju izziņai digitālās tehnoloģijas pavērušas mums pēdējā desmitgadē.

Lekcijas beigās tika pieminēta pēdējā Polaroid materiālu rūpnīca ASV Valthamā (Waltham, Massachustests), kuru nojauca šī gada rudenī

Atrašanās vieta man bija liels pārsteigums, jo tā ir tā pati Waltham, Bostonas priekšpilsēta, kurā ir Brandeis Universitātes un tās starptautiskā biznesa skola un tajā pavadīju divus gadus studējot. 

Polaroid_Waltham_1960

Izrādās, ka rūpnīca bijusi tieši līdzās – mazliet vairāk nekā jūdzi no manas biznesa skolas un no manas mājas. Tikai uz to pusi nekad nesanāca iet kājām, jo tas bija aiz Universitātes pilsētiņas un "tur nekā nebija", bet tai noteikti vairākkārt ir braukts garām, ar velo un ar skolas autobusiem, par to pat nenojaušot.

Un vai katru otro dienu pa South Street pārvietojāmies līdz Main Street krustojumam, kur bija tuvākie veikali un pāris lieliski ķīniešu restorāni. Tur līdzās māju īreja arī vairāki mūsu indiešu grupasbiedri, pie kuriem bija pāris izcilas ballītes. 

Brandeis_Polaroid

Bet, jā toreiz (2003-2005) Google kartes vēl nebija pieejamas. Nebija arī detalizētas Waltham kartes vai ceļveža papīra formātā. Google tad vēl bija tikai meklētājs – internet meklēšanas serviss, kas 2004. gada vasarā piedzīvoja savu IPO, ko detalizēti kādā no finanšu klasēm rudenī. Nebija arī ne youtube un video failus sūtījām e-pastos, ne iespēju skatīties video lekcijas, ne Twittter.

Skype bija tikko radies, tikko nokļuvis uz Forbes vai Fortune vāka, tomēr MIT Cyberconference 2004. gada ziemā paneļdiskusijā tika stādīti priekšā kā jaunie uz daudzsološie uzņēmēji no Ziemeļeiropas, kuriem līdz konkurencei ar AOL un citiem telekomunikāciju un internet saziņas milžiem vēl tāls ceļš ejams. 

Bet, ja pa Main Street doties otrā virzienā (pa labi), cauri Bostonas priekšpilsētām Waltham unWatertown, pēc apmēram pēc mazāk kā 8 jūdzēm nonāksim Kembridžā, pieturā netālu no Harvard Coop grāmatnīcas pie Harvardas universitātes. Tur mūs ikreiz izlaida skolas autobuss, kas vairākas reizes dienā kursēja no universtiātes uz Kembridžu un atpakaļ.

Screen Shot 2012-12-16 at 12.52.32

Saskaņā ar leģendu tieši šajās Harvardas universitātes "kopmītnēs" (šajā ēkā!), mazāk nekā 50 metri no pieturas, tieši šajā laikā, 2004. gada 4. februārī, Marks Cukenbergs izveidoja un "palaida" pirmo Facebook prototipu.

Man tā bija otrā semestra otrā vai trešā nedēļa, mācību slodze vēl nebija sasniegusi maksimumu, trešdienās bija rīta nodarbību bloks. Tātad nepavisam nav izslēgts, ka tajā vai nākošajās dienās pie šī žoga mīņājos pēc kārtējā grāmatnīcu apmeklējuma, gaidot autobusu uz savu universitāti un nemaz nenojaušot, kas tieši šobrīd top aiz šī žoga. 

Pasaule ir mazliet manījusies kopš 2004. gada, tas gan. Arī uz labo pusi. Ne tikai topogrāfiski. 

Pavasarīgais 7 un tā tapšana

0 comments

Pozitīvs, krāsains (neskatoties uz mānīgi melnbalto pirmo kadru) un pavasarīgs grafiskās identitātes un "video galviņu" komplekts Krievijas kanāla 7 pārzīmološanai (rebranding), ko radījis radošais direktors Greg Barth

Un šeit stāsts par to, kā tas viss tapa. 

Unnamed Soundsculpture. Kad deja un mūzika sastopas ar digitālajām tehnoloģijām

0 comments

"A digital body, consisting of 22 000 points,
seems so real that it comes to life again"

Kad deja, mūzika un digitālo tehnoloģiju iespējas sastop pāris radošus un tehniskus talantus, ir liela varbūtība, ka taps neliels brīnums. 

Un sekojošais, nelielais video par to, kā šīs projekts tapa, modina manī interesi inženierzinātnēm; jo īpaši tāpēc, ka bija iespēja pie izcila pasniedzēja studēt smago, augstākās matemātikas sarežģītās konstrukcijās balsīto, bet vienlaikus aizraujošo, lai arī toreiz, pirms-PC ērā, ne man, ne arī daudziem maniem grupasbiedriem līdz galam tomēr īsti nesaprotamo signālu apstrādes teoriju, kas tagad ir tik daudzu tehnoloģisko brīnumu pamatā. 

Bet mazliet vairāk par projektu vēsta tā apraksta @Vimeo, dažus fragmentus no kura pievienoju:  

The basic idea of the project is built upon the consideration of creating a moving sculpture from the recorded motion data of a real person. For our work we asked a dancer to visualize a musical piece (Kreukeltape by Machinenfabriek) as closely as possible by movements of her body.

She was recorded by three depth cameras (Kinect), in which the intersection of the images was later put together to a three-dimensional volume (3d point cloud), so we were able to use the collected data throughout the further process.

The three-dimensional image allowed us a completely free handling of the digital camera, without limitations of the perspective. The camera also reacts to the sound and supports the physical imitation of the musical piece by the performer. She moves to a noise field, where a simple modification of the random seed can consistently create new versions of the video, each offering a different composition of the recorded performance. 

Projekcijas. Tagad arī uz cilvēka sejas.

6 comments

Visā pasaulē jau vismaz piecgadi tik daudzi aizrāvušies ar projicēšanu (video mapping) uz mājām un muzejiem, Latvijas specialitāte varētu būt projekcijas uz lidmašīnām :), bet Samsung tikko paveikuši visnotaļ atraktīvu projektu, kurā līdzīga pieeja izmantota projicējot uz … cilvēka sejas: 

via @psfk

Īsa pamācība dārglietu zādzībās. No BMW

0 comments

Drosmīgi, lai arī no leģendāro BMW "The Hire" filmu dinamisma, piesātinātības un daudzslāņainības atpaliek. Bet es pieņemu, ka viņiem šis šoreiz (salīdzinoši) ir tāds mazbudžeta projekts ;) 

  • pieZZīmes

    Komunikācija・Stratēģiskā plānošana・Stratēģija・Mārketings・Reklāma・Dizains・Mediji・Sociālās platformas・Digitālais laikmets
  • Kategorijas

  • Saņem ziņu par jaunu ierakstu e-pastā

Follow

Get every new post delivered to your Inbox

Join other followers